Sākums > Kāzu Raksti

Ārija un Jānis ir 37 gadus laulībā un viņu ceļš pie Dieva

Ārija un Jānis Tivumi ir kopā jau 37 gadus. Ārija vairāk nekā 10 gadus ir draudzē, un, kā viņa pati saka, Kristus tagad ir viņas dzīves centrā. Viņa katru dienu lūdz par savu vīru, lai arī viņš reiz nāktu kopā ar viņu uz draudzi. Viņš reizēm ir atnācis līdzi, bet… „Adventes Vēstis” saka viņiem paldies par to, ka abi piekrita sarunai par Dievu un to, kāpēc viens ir draudzē, bet otrs nē.


Ārij, tu lielāko savas dzīves daļu neticēji Dievam?

Ā. Es par to nedomāju. Kad skolā man mācīja vēsturi, es atceros, ka skaidri apzinājos, ka ir Dievs. Bet tā kā ticība nebija atļauta, mamma bremzēja jebkuras izpausmes. Mana vecmamma gan bija adventiste. Mamma ļāva vecmammai mūs ņemt līdzi. Bet viņa pati negāja. Taču es par Dievu vairāk nedomāju. Es vienkārši zināju, ka Dievs ir.


Un kāpēc sāki aizdomāties?

Ā. Mana vecmāmiņa, apzinoties laika svarīgumu, bija pierunājusi vienu luterāņu mācītāju kļūt par manu krusttēvu. Kad es biju maziņa, vecmamma mani nokrustīja luterāņu baznīcā. Līdz ar to krusttēvs reizēm brauca ciemos. Reiz, kad es jau biju saprātīgā vecumā, viņš, atbraucis ciemos, man sacīja – ja tev ir kauns par to, ka es esmu mācītājs, es varu pāriet citā darbā strādāt par vēstures skolotāju. Atceros, es teicu, lai viņš to nedara, ka man nav kauns, un es priecājos, ka viņš ir mācītājs.

Un tad mēs iepazināmies ar Jāni. Vajadzēja precēties. Mēs apdomājāmies un nospriedām, ka gribam salaulāties baznīcā. Mēs sameklējām manu krusttēvu un lūdzām mūs salaulāt. Tas notika Slokas ielā maza baznīciņā. Mācītājs sarīkoja speciālu dievkalpojumu mums, un mēs ar vīru salaulājāmies baznīcā.


Kāpēc, Jāni, Jūs gribējāt laulāties baznīcā?

J. Tajos laikos tas bija tāds kā protests pret visu esošo. Mēs bijām jauni, mums bija ideāli, kādiem tajos laikos nevajadzētu būt. Tajos laikos iet uz baznīcu bija protesta izpausme. Atceros no skolas – Ziemassvētkos aiziet uz baznīcu bija varoņdarbs.


Vai Jūs domājāt, ka Dievs ir?

J. Es par to nedomāju. Tā bija forma. Es jau no agras bērnības esmu daudz lasījis, arī par dažādām reliģijām. Mani uztrauca, ka reliģiju ir pārāk daudz. Šī reliģija ir šāda, tā ir tāda, šie karo ar tiem, un tie ar citiem. Pārāk daudz. Katram savs Dievs.


Dzīve ritēja savu gaitu?

Ā. Jā, dzīve ritēja savu gaitu. Man bija arī pretruna, vecmamma gāja pie adventistiem, es laulāta luterāņos. Ziemassvētkos aizgājām uz dievkalpojumu. Es domāju, ka esmu ļoti ticīga, jo gāju Ziemassvētkos uz baznīcu.


Bet dzīve gāja kā no kalna uz leju. Es zaudēju ticību cilvēkiem, redzēju, kā visapkārt vairojas ļaunums. Zaudēju pilnībā ticību pat draugiem. Un tad bija mirklis, kad gribēju ņemt striķi un kārties. Man vairs nebija svarīgi ne bērni, ne vīrs. Biju pievilta no pasaules. Es aizgāju uz baznīcu. Varbūt tur var rast kādu pamatu?

Vecmamma bija teikusi- ja ir problēmas un gribi vairāk uzzināt par Dievu un Bībeli, ej pie adventistiem, viņi māca Bībeli. Aizgāju. Vēlāk mācītājs Jākobsons teica – kāpēc nenāc pie Dieva, par Viņu neinteresējies? Viņš ir labs Palīgs. Es sacīju- es gribu nākt pie Dieva kopā ar vīru. Viņš teica – kāpēc jums diviem jāguļ peļķē, celies augšā un dod roku otram.

Tad atbrauca Tomass Neslunds. Viņam Imantas kultūras namā bija evaņģelizācijas pasākums. Klausoties es sapratu, ka viņš runā tā, kā es domāju. Tur izveidojās mana ticība. Tā ieguva pamatu, to, kas bija pietrūcis visu laiku. Un es pieteicos kristībām.


Ko Jānis domāja par to, ko sieva dara?

J. Es aizgāju intereses pēc pāris reizes paklausīties, ko tur tādu stāsta un runā. Bībeli es biju lasījis. Es Bībeli izlasīju jau sen.


Kāpēc?

J. Vecmāte šad tad ieskatījās Bībelē. Man arī bija interese. Un tā kā rakstīts, ka Bībele ir grāmatu grāmata, tad jāķeras klāt. Toreiz arī Bībele bija tikai vecajā drukā, to arī gribējās pamācīties, un tā lasīju. Nu, cik tad tajos gados bija saprašanas. Jautājumu vairāk nekā skaidrības. Bet izlasīts bija. Visvairāk patika Salamana grāmatas, jo tās bija cilvēciski saprotamas arī man. Bet lai Bībele atstātu tādu iespaidu… Tur domas ir citādas nekā mums to pasniedz.


Aizgāji līdzi, un?

J. Es par pievēršanos ticībai nedomāju.


Bet tev, Ārij, Dievs tagad ir svarīgs?

Ā. Jā!


Kāpēc?

Ā. Kad tu pamazām saskaries ar Dieva varenību, kad redzi, ka Viņš pat vissīkākās lietās visu nokārto, tu arvien vairāk un vairāk saproti, ka citādi nevari, lai tikai visās lietās valdītu Dieva gudrība. Nevis paša domas. Un, kad tu vakarā atnāc un redzi, ka viss ir sakārtojies pēc Viņa prāta, tad tu vakarā jūti pateicību, ka vari aiziet gulēt un pateikties, ka bijusi skaista diena.

Man tiešām žēl, ka mani mamma neveda uz baznīcu, es savus bērnus arī līdz ar to neuzaudzināju ticībā. Viņi jau arī tic, bet es nepieradināju viņus iet uz baznīcu, tāpat kā pati negāju.

90.psalma 14.pantā rakstīts – piešķir mums rītos agri pilnā mērā savu žēlastību, lai mēs gavilējam un priecājamies visu mūžu! Es tagad varu baznīcā tiešām gavilēt. To mīlestību un žēlastību, ko izjūtu katru reizi! Kaut vai darbā. Tā kā es strādāju tagad Bībeles institūtā, esmu to arī pabeigusi, man ir teologa diploms, tad man, bibliotēkā strādājot, nāk tie, kas raksta diplomdarbus. Vai arī cilvēki pēc lekcijām. Un tie, kas nāk tur meklēt Dievu, viņi paši sevi neizprot, Man iznāk daudz sarunās liecināt par Dieva varenību, stāstīt piemērus no savas dzīves, lai rādītu, kā Dievs darbojas visu dzīvēs. Reizēm sarunas ir ļoti dziļas, un cilvēki pēc tam saka- Ārij, paldies, tu man devi pamatu zem kājām! Lai gan es pati neapzinos, kā tas ir noticis. Mācītājs Uldis man ir teicis, ka es tur esmu kā Estere.

Manā dzīvē noticis daudz brīnumu, daudz labu lietu. Un tagad esmu sapratusi, ka esmu aizgājusi savā dzīvē pilnīgi pretējā virzienā. Tagad es zinu, ka man ir līdzgaitnieks Kristus, Palīgs, Aizstāvis. Zinu, ka varu jebkurā brīdī pielūgt Viņu, un Dievs zina, kas man ir vislabākais.


Ko vīrs par to saka, vai arī jūt, ka sieva pretējā virzienā aizgājusi?

J. Atklāti sakot, es jau arī kādu brīdi esmu citādāks. Sākotnēji es neteikšu, ka ievēroju kādas īpašas pārmaiņas sievā. Tās arī nebija manas raizes. Tagad jā, tagad jāatzīst, ka viņa ir palikusi citādāka, to var manīt, jā.



Labā nozīmē?

J. Jā, tagad varu teikt, ka viņa palikusi labāka. Nu, kā lai to pasaka. Viņa kļuvusi cilvēciskāka. Ja ņemam pēc Bībeles, tad viņa vairāk atbilst tam, kas teikts, kādam cilvēkam jābūt. Tādā ziņā viņa ir labāka.

Ā. Kādreiz es biju komandējošais sastāvs.

J. Komandēšana ir viena lieta, bet tu esi kļuvusi saprotošāka, labāka, iejūtīgāka.


Tad Jums ticība ir ieguvums?

J. Jā, viņai tas ir nācis par labu. Un man pašam, protams, arī.


Jūs teicāt, ka pats esat kļuvis tagad citādāks.

J. Man bija problēmas ar dzeršanu. Es ar to nodarbojos cītīgi, kā saka, no sirds. Strādāju no sirds vai dzēru no sirds. Tagad vairs nē.


Kas notika?

J. Es jutu, ka es eju uz leju. Bet nost netiku. Aizbraucu pats uz Straupi ārstēties. It kā bija labi. Domāju, nu iedzeršu tikai vienu aliņu. Un drīz vien attapos, ka dzeru vēl nešpetnāk nekā pirms tam. Mēģināju visādi, nekas neiznāca. Atmetu jau visam ar roku. Bet tad piemetās slimība, aizkuņģa dziedzera iekaisums. Mēnesi gulēju slimnīcā, nedzēru. Un tad nolēmu, ka vairs nedzeršu. Nu jau 6 gadi kopš nedzeru. Tagad esmu priecīgs – ne man velk, nekā. Es pat vajadzības gadījumā varu kādreiz pagaršot. Bet lai strebtu atkal - nē.

Ā. Es toreiz jau biju nogurusi no visa. Teicu Dievam – ja Viņš kādreiz kļūs par Tavu bērnu, tad palīdzi mums. Bet ja nē – Tu visu zini, tad, lūdzu, atņem man viņu, es vairs negribu Jāni redzēt. Un, redzi, Dievs darīja brīnumu.


Bet vai, Jāni, Jūs domājat, ka Dievs ir?

J. Es domāju, ka man nav sajēgas, kas Dievs ir. Dievs ir kaut kas ārpus laika un telpas, un man nav ne mazākās saprašanas, ko tas nozīmē. Esmu iespiests savā miesā, laikā un telpā. Es varu spriest tikai no dzīva cilvēka pozīcijas. Bet es nevaru runāt par mūžīgo laimi un dzīvi. Es varu runāt tikai par dzīva cilvēka pieredzi.


Dievs ir kaut kas, kas nav aptverams?

J. Jā, cik cilvēku, tik domas par Dievu. Ārijai savas, Aidim savas. Es kādreiz Ārijai saku – ja es būtu uzņēmīgs, es izveidotu savu baznīcu un arī sludinātu kaut ko labu. Sekotāji vienmēr atrastos.


Ko, Jūsuprāt, nozīmē būt kristietim?

J. Tas nozīmē būt cilvēkam. Saprātīgam cilvēkam. Jo mēs varam būt arī nesaprātīgi. Un ja Dievs mums ir devis saprātu, tad es domāju, ka mums dziļi jāpiestrādā, lai varētu teikt, ka esam saprātīgi.


Kristietībai vajadzētu cilvēku darīt saprātīgāku?

J. Vajadzētu. Kristietība, musulmanisms- visās reliģijās ir kas labs, ko varētu paņemt. Jebkura reliģija māca cilvēku būt labam, būt saprātīgam. Saprāts neslepkavo. Reizēm mani māc šaubas, vai cilvēkiem saprāts maz ir dots. Kad izlasu, kā miljards cilvēku dzīvo badā, ka mēs paši savu civilizāciju varam iznīcināt pāris stundu laikā, tas uz saprātu nenorāda.

Ā. Reiz, kad mums iznāca ar Jāni domu apmaiņa, viņš man jautāja, vai tad kristietis tā drīkst? Un tad es viņam atbildēju, ka kristietība ir visu mūžu mācīšanās. Esmu tikusi Dieva bērna godā, un man kā bērnam tagad jāmācās, jāuzņem garīgā barība un jāaug. Tas ir mūža darbs.

Kristus ir mans Paraugs, un ir brīnišķīgi Viņam sekot.
- Intervēja: Aidis Tomsons -



Pievienot komentāru:* obligāti jāaizpilda
Vārds: * E-Pasts:
Komentārs: *
Ja nevar izlasīt, spied te
Pārbaudes Teksts: *

Ideinova
Mani apsveikumi šim Brīnišķīgajam pārim, kā izrādās pazīstu viņus... :))) Lai viņiem vel ilgi smaida saulīte un Laimīga kopdzīve... :) Tiešām ļoti Brīnišķīgs pāris...