Sākums > Kāzu Raksti

Mīlestības ceļš krāsās

Cilvēka dzīve ir kā skaists sarežģīts mežģīņu raksts, kura sākums ir meklējams senā pagātnē, kad vec-vec-vec...tēvs un vec-vec-vec...māte satikās. Kopš tā brīža kā upe tek dzīve, mainās paaudzes, bet dzīves shēma ir tā pati.

Reiz Viņš un Viņa ieskatījās viens otram acīs un saprata, ka šīs acis ir vienīgās, kurās viņi vēlas skatīties: kā akā, kur nojaušams dziļums un dzidrums, veldzējošs vēsums un mājīgs siltums, tuvums un tālums, kaut kas apburošs un vilinošs, ļoti pazīstams un noslēpumains; kā spogulī, lai redzētu sevi skaistu un cēlu, gudru un interesantu, jautru un asprātīgu, vienreizēju un neatkārtojamu, jo šīs acis skaidri izsaka savu apbrīnu un jūsmu. Saprata, ka šīs cilvēks ir vienīgais zem saules, kam viņi vēlas veltīt sevi, kam vēlas atdot savu dzīvi, pretī saņemot otra dzīvi, otra veltīšanos.
Tas ir sākums – dziļš emocionāls pārdzīvojums, ļoti fascinējošs, dažādām spilgtām krāsām piesātināts mežģīņu raksts.

Prasās vēl viens salīdzinājums – upe ar stāviem krastiem, ar krācēm, vietām – ūdenskritumiem, vētrainu straumi. Un saule! – lej zelta gaismu, sajauc visas krāsas, nevar atšķirt kas ir kas – visur ir zelts, zelts, zelts: zelta upe, zelta krasti, zelta debesis, zelta mākoņi, zelta zāle, zelta koki, zelta vētra... Sirds raujas no krūtīm ārā – mīlestība! Zelta krāsa – iemīlēšanās laiks.
Pēc zelta vētras debesis un upe gausi atgūst zilganu krāsu, saplūst kopā, piepildot ar sevi visu pasauli. Mežģīnes kļūst mierīgākas, krāsas niansētākas – pārdomu, garīgas darbības laiks. Laiks jautāt un meklēt atbildes, laiks biežāk būt vienam un ieskatīties sevī, lai sameklētu atbildes savas sirds dziļumos, jo vienīgi cilvēka sirds zina atbildes uz būtiskākajiem jautājumiem, un atklāj tās klusumā un vientulībā. Gaiši zilā krāsa – saderināšanas laiks.

Attālināties vienam no otra, netraucēt viens otram, neietekmēt, neatņemt brīvību, paskatīties vienam uz otru un arī uz sevi no malas, no augšas. Laiks ir pārāk atbildīgs, lai attiektos pret to pavirši. Laiks, kad divi cilvēki izvēlas katrs savu likteni, sava mīļotā likteni, savu bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu... nākotnes, mūžības likteni. Tik daudzu cilvēku likteņi tagad ir divu cilvēku rokās, viņu un viņu pēcteču laime ir atkarīga no šā brīža lēmuma, no divu cilvēku nopietnības, atbildības, attieksmes.

Gaiši zilā krāsa – miera, klusuma, pārdomu, šķīstības, atbildības krāsa.
Lēmums ir pieņemts, mēs – divi dažādi cilvēki, tagad esam viens jauns veidojums. Mūsu likteņi kā divas dažādas vienāda lieluma katra ar savu vārdu upes saplūda kopā vienā upē un, nezaudējot savus vārdus un savu būtību, tagad izveidojām jaunu eksistences formu ar jaunu vārdu – laulība.
Laulāto mīlestība ir sarkana. Emociju kalngals. Jūtas saasinātas līdz sāpēm, piederība – nošķirtība, sajūsma – ciešanas, upurgatavība – dāvanu pieņemšana, satikšanās – šķiršanās, tas viss ar mūžības zīmi. Katrs mirklis atsaucas mūžībā. Satikšanās – lai tā ir mūžīgi! Šķiršanās brīdis – kā mūžība. Mīlestība – uz mūžu, skatiens – baiļu pilns: vai tā var būt mūžīgi?

Mūžība ir balta. Mīlestība un mūžība. Balts ar sarkanu. Mīlestība ir mūžīga, tai nav beigu. Šī atziņa ir ierakstīta mūsu sirdīs. Mīlestība ir visa pamats un jēga. Mīlestība ir darbīga, mīlestība ir darbības vārds, tā ir mūžīga kustība, virzītājspēks, tā var pieņemt konkrētas formas – iemiesoties, bet neaprobežoties, tai nav robežu, tā nemitīgi aug un vairojas. Iemiesošanās – tā ir viena no mīlestības izpausmēm.

Iemiesota mīlestība – mīlestība, kura mājoja manā un tavā sirdī, manā un tavā būtībā neredzamā veidā, tagad ir redzama, iemiesojusies, lai mācītu mums mīlestību kā upuri, mīlestību, kurā ciešanas un prieks, laime un izmisums, dzeja un proza, svētki un ikdiena savijas kopā noslēpumainā mezglā – kamolā, kuram nav ne sākuma, ne beigu.

Zaļā lapiņa, baltā ūdens roze, divas spožas zvaigznītes tavā sējiņā, tavas lūpiņas, tavas austiņas, tavas rociņas un kājiņas – tā izskatās iemiesota mīlestība. Dieva dāvana. Šī dāvana gatava piepildīt mūsu dzīvi ar neskaitāmiem skaistiem daudzkrāsainiem mirkļiem, no jauna atklāt, paplašināt, pagarināt, padziļināt mūsu mīlestību.

Bet tai pat laikā mīlestības iemiesojums ir tikai trauciņš, kuru mums piepildīt ar savu mīlestību. Mīlestība gaida uz mīlestību. Mīlestība slāpst pēc mīlestības. Vecāku un bērna Mīlestību satikšanās vietā uzziedēs dažnedažādu krāsu brīnumskaists zieds.

Mīlestībai nav robežu un nav gala, tā var pārņemt visu cilvēku, ja vien viņš uzdrīkstēsies veltīt sevi mīlestībai, pārvarēs bailes, velēšanos „padzīvot sev”. Jo īsta „dzīve sev” sākas tieši tad, kad cilvēks sāk dzīvot citiem. Bērns ir unikāla mīlestības skola, kurā vecāki mācās mīlestību, īstu, bez nosacījumiem. No milzum daudzu vārdu jūras, kuri var apzīmēt mīlestību, uzpeld viens vārds – RŪPES.



Pievienot komentāru:* obligāti jāaizpilda
Vārds: * E-Pasts:
Komentārs: *
Ja nevar izlasīt, spied te
Pārbaudes Teksts: *